malā. Varbūt mēs tagad varētu iet prom no šejienes un mazliet jūs izdancināt kādā modernākā iestādījumā? Vai tas labpatiktu jūsu individuālistiskajai un absolūti atklātajai dabai?
– Jā gan! – Un, pirms Greisa paguva sevi savaldīt, aizrautība iemirdzējās viņai sejā gluži kā bērnam.
– Viņam ir ļoti patīkama balss. – Mārgarita bija notraipījusi deguna galu ar tortes krēmu. Greisa mēģināja viņai uz to norādīt, taču viņa, aizrāvusies tikai ar savu stāstu, likās neko neievērojam. – Muzikāla, ja jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt. Ne vienmēr rakstnieki ir labi lasītāji. Abas šīs īpašības ne vienmēr sakrīt. Taču O’Konels… viņam piemīt īpašs tembrs. Viņu nav grūti iztēloties uz skatuves. Viņš gluži acīmredzami ir kaut kas. Ja viņš nebūtu rakstnieks, tad būtu slavens ar ko citu.
– Es labāk palūgšu rēķinu. – Greisa ieskatījās pulkstenī. – Mums ir jāiet atpakaļ.
– Es jūs tik ļoti apskaužu! – Mārgaritas acis aiz brillēm izskatījās milzīgas. – Bieži esmu iztēlojusies, ka kādreiz sastopos ar viņu. Nejauši saskrienos, vai zināt. Un viņš tad paskatītos uz mani un teiktu…
– Tieši tas notika ar mani. – Greisa pasmaidīja. – Es ar viņu saskrējos.
Taču Mārgarita neklausījās. – Jādomā, ka nekad vairs es nepiekļūšu viņam tik tuvu kā tagad. Es runāju par šīm pusdienām ar jums. Lasot jūsu interviju, es pazīšu savus jautājumus, to, ko esmu jums pastāstījusi. Tas būs gluži vai tāpat, it kā es pati būtu ar viņu sarunājusies, tikai ar jūsu starpniecību. Ir kā jūs būtu kāds medijs starp mūsu gariem.
– Nomierinies. – Greisa atkal ieskatījās pulkstenī.
– Piedošanu, Greisa! – Atkal atgriezās pirmītējā familiaritāte. – Viņa grāmatas man nozīmē ārkārtīgi daudz, tur tā lieta.
– Nu labi. – Bija atnests rēķins, un Greisa sāka rakņāties somiņā.
– Kad tas iznāks? Tas raksts? Būs patīkami redzēt jūsu vārdu avīzē. “Intervēja Greisa Rezerforda”. Iztēlojieties, ko visi teiks darbā!
– Ak! – Greisa pacēla galvu. – Šajā sakarībā man ir kas sakāms. Tas ir visai liels noslēpums.
– Tiešām? Pasakiet! Jūs varat man uzticēties.
– Nu, redzi, es rakstu sleju avīzei Picadilly Herald ar citu vārdu…
Mārgaritas deguns vēl aizvien bija noziests ar krēmu. Varbūt tas tā arī tur palika visu dienu.
Viņa čarlstons bija iespaidīgs – taču, no otras puses, vai tas varēja būt citāds? O’Konels, divdesmito gadu modernās sievietes tēla izgudrotājs, Amerikas literatūras sliktais zēns, deju partneris visām tām ar dārglietām apkarinātajām dāmītēm, kuru vīri glūnēja pa stūriem, greizsirdīgi nolūkodamies. Greisa nespēja iztēloties, ka viņam vajadzētu ņemt stundas pie Mazulītes. Viņš tā virpuļoja ar Greisu Lido klubā, ka viņas pēdas tikpat kā nepieskārās grīdai. Viņš tai lika sajusties vieglai kā pūciņai, gan iekšēji, gan ārēji, un emocijas virpuļoja viņai apkārt tā, ka dejojot viņa nepārtraukti smējās. Arī viņam sejā bija smaids, kas lika izskatīties pēc tā zēna, kāds viņš bija, kad pirmoreiz uzbūra Veroniku.
Kad viņi, aizelsušies un izspūruši, beidzot aizgrīļojās no deju grīdas pie sava vislabākā galdiņa (Menijs Hopkinss, īpašnieks, bija pārvietojis vairākus cilvēkus, ieraugot viņus ierodamies abus kopā), no kura labi varēja redzēt orķestri un šīvakara īpašo viešņu, dziedātāju Violetu Lamoru, kura tikko bija pabeigusi sezonu Monmartras teātrī Ņujorkā, O’Konels pasauca viesmīli un pasūtīja šampanieti.
Greisa impulsīvi pagriezās pret viņu un iejautājās: – Vai mēs kaut ko svinam? Vai jūs esat pabeidzis savu jauno romānu?
Viņa seja apmācās.
– Dekster, es jūs intervēju avīzei. Man jums ir jāpajautā par romānu.
– Ak jā, – viņš noteica. – Intervija. Biju pavisam aizmirsis par interviju.
– Tā bija jūsu ideja.
– Nevarētu teikt, ka viena no manām labākajām.
– Dikijs teica, ka varbūt jūs esat pabeidzis romānu.
– Vai tiešām?
Viņi apklusa, kad viesmīlis atnesa šampanieti.
Atskanēja aplausi. Violeta Lamora bija nostājusies pie mikrofona. Viņa bija sīciņa un tieviņa, taču balss, sākot dziedāt, bija apbrīnojami dziļa un skanīga, ar traģisku pieskaņu. O’Konels sēdēja, nolūkodamies uz viņu, un izskatījās aizkustināts.
Malkodama šampanieti, Greisa noskatījās, kā O’Konels vēro dziedātāju. Nu jau viņi bija pavadījuši kopā piecas stundas. Pavisam drīz vakars beigsies un viņa atgriezīsies Hempstedā. Atpakaļ pie ģimenes, pie savas drudžaini garlaicīgās dzīves. Viņai vajadzēs atlicināt laiku starp dažām miegam atvēlētām stundām un dienas darbu “Pīrsona un Pīrsona” aģentūrā, lai uzrakstītu sakarīgu avīzes interviju no visa tā, kas neapšaubāmi kļūs par flirtēšanā un vārdiskās divkaujās pavadītu vakaru. Radās savāda sajūta, ka kādā dziļākā līmenī viņi ir noslēguši vienošanos. Viņi abi zināja, ka dejo vajadzības uzspiestu deju.
Vai arī tā bija tikai viņas iztēle, šī vienošanās abu starpā? Vai tā bija tikai vēlamā pieņemšana par esošo?
– Šie daži pēdējie gadi – jūsu klusēšanas gadi…
– Ak! Atkal atgriežamies pie intervijas. – Viņš pārspīlēti izbolīja acis. – Man vajadzēja vienkārši uzaicināt jūs uz satikšanos kā normālam cilvēkam.
– Jūs slēpāties no pasaules, jo negribat tai piederēt. Jūs jutāties iedzīts slazdā, būdams Dižais rakstnieks. Iedzīts slazdā, būdams Sliktais zēns. Visi zināja, kas jūs esat, un sākumā jums tas patika, taču tad izrādījās, ka jūs to vairs nevēlaties. Jums nācās aizbēgt, lai varētu būt pats. Es nezinu, kur jūs esat bijis visu šo laiku un ko esat darījis, taču lietas būtība bija tieši tāda.
O’Konela seja atmaiga. Greisas plauksta atradās uz galda, un nu viņš pasniedzās un uzlika uz tās savējo, tā ka saskārās tikai viņu pirksti. Tikai pirksti. – Jūs esat tikpat gudra, cik skaista.
Vaids. – Cik nožēlojami ir dzirdēt tādu banalitāti no jums!
– Piedošanu, ka liku jums vilties. – Vīrieša pirksti vēl aizvien skāra viņējos. Tikai paši pirkstu galiņi. Taču ar to pietika. – Es esmu tikai vīrietis.
– Jebkurā gadījumā es neesmu skaista. Esmu pārāk stūraina. Pārāk kaulaina. Es labi ģērbjos. Zinu, kā sevi pasniegt, kur apgriezt matus. Mana gudrība ir daudz lielāka par manu skaistumu. – Greisai pār lūpām izlauzās nopūta. Viņai ļoti gribējās noliekt galvu – uz brīdi atbalstīt to pret vīrieša roku. Sajust, kā viņš noglāsta tai pakausi.
– Jūs apjautājāties par romānu. Nu, tāda nav. Šobrīd no manis nav daudz palicis pāri. Pēc… Nu, pēc dažiem pēdējiem gadiem.
– Tātad tā ir tāda kā rakstnieka aizture?
– Ne gluži. Manā gadījumā tas ir kas cits. Man tagad ir jāiepazīst cita veida dzīve. Pavisam atšķirīga no tās, kuru esmu baudījis agrāk, un tā kļūs par dzinējspēku manam romānam.
Violeta Lamora bija uzsākusi jaunu dziesmu. Tumšu, samtainu dziesmu par nebeidzamu nakti.
– Ko lai es saku intervijā? Par romānu?
– Sakiet, ko vien vēlaties. – Nu viņš cieši satvēra Greisas