tādi nelikās.
Pēc sapulces Greisa iesauca savā kabinetā Mārgaritu, savu iecienītāko mašīnrakstītāju, un aizvēra durvis.
– Uzdrukā to, labi? “Dārgais Frenk! Esam ļoti vīlušies, zaudējot jūs kā klientus, arī tāpēc, ka gatavojāmies nākt klajā ar ideju par jūsu produkta atsvaidzināšanu. Esam pārliecināti, ka spēsim to izdarīt labāk par “Bensona aģentūru”, un iesakām jums pārdomāt, kamēr vēl nav par vēlu. – Viņa apklusa, lai apdomātos. – “Mūsu pārliecība ir tik liela, ka es atklāšu mūsu ideju…” Hmm – vai “atklāšu” būs pareizais vārds, kā tu domā?
– Tikai ne pēc divas reizes pieminētās “pārliecības”. – Mārgarita notrauca iedomātu pūciņu no savas nevainojami baltās piedurknes. – Kā būtu ar “uzticēšu”?
– Uzticēšu… Jā, kāpēc ne? Pie kā es paliku? – “Mūsu pārliecība ir tik liela, ka es uzticēšu jums mūsu ideju. Jūsu produktam ir vajadzīgs jauns nosaukums: “Brīnumpusdienas”. Jūs noteikti piekritīsiet, ka šis nosaukums piešķir jaunu identitāti, godīgi sakot, jau daudz ekspluatētam zīmolamun atklāj pilnīgi jaunas reklāmas iespējas. Ļoti lūdzu jūs vēlreiz apdomāties un atgriezties pie “Pīrsona”…
– Nē, mis Rezerforda. – Mārgarita noglauda savus biezi ieeļļotos melnos matus, no kuriem nebija izspraukusies neviena pati šķipsniņa. – Atvainojiet, taču jūs negribēsiet rakstīt “ļoti lūdzu”. Tas izklausās pēc ubagošanas.
Greisa pasmaidīja. Tāpēc jau viņai tik ļoti patika Mārgarita. – Protams, tev taisnība. “Iesaku jums vēlreiz apdomāties un atgriezties pie “Pīrsona”. Mūsu durvis allaž būs jums atvērtas.” – Viņa apklusa. – Man patīk šī doma par durvīm, – viņa piebilda.
Šajā brīdī iezvanījās telefons. Greisa pamāja, lai Mārgarita atbild.
– Greisas Rezerfordas birojs. – Viņa aizklāja klausuli ar roku. – Jums zvana Ričards Sedžviks.
– Greisij, vai tu esi lasījusi “Vīziju”? – Vai gan visi nav lasījuši “Vīziju”?
– Es gribētu, lai tu intervētu avīzei Deksteru O’Konelu.
Greisa izslējās taisni. – Patiešām?
– Tai jābūt sarunai starp O’Konelu un Dimanti Griezni. Ar visiem parastajiem asumiem. Gribu, lai tu viņu netaupītu. Saproti?
– Jā. Protams! – Greisa smaidīja pa visu seju. – Cik burvīgi! Es intervēšu Deksteru O’Konelu!
– Viņš ir Londonā. Klīst baumas, ka viņš nupat esot pabeidzis jaunu grāmatu – šedevru, kurš briedis jau gadiem ilgi.
– Tu gribi, lai es viņam to pajautātu?
– Tikai neko nesabojā. Viņš tikpat kā nesniedz intervijas. Šī būs ekskluzīva. Cik labi tu atceries “Vīziju”?
Greisa pakasīja galvu. – Nu, protams, es to pārlasīšu. Ir pagājuši vairāki gadi. Es vēl mācījos skolā…
– Tam vairs neatliks laika. Tu satiksies ar viņu šovakar. – Šovakar! Es taču nevaru… man ir plāni, un… – Taču Greisa jau mainīja vakara plānus, koriģēdama prioritātes. – Labi. Lai būtu šovakar. Man tikai žēl, ka neatceros to grāmatu labāk.
Mārgarita kaut ko nočukstēja. Greisa aizgriezās, juzdamās mazliet aizkaitināta.
– “Eifeļa tornī” pulksten astoņos, – sacīja Dikijs. – Galdiņš ir rezervēts uz viņa vārda.
– Atkal “Eifeļa tornis”… Tu esi apsēsts ar to vietu, Sedžvik.
– Tā bija viņa izvēle. Man vajadzēs rakstu rīt līdz dienas beigām. Ar diviem tūkstošiem vārdu pietiks.
– Vienreizēji! Tu taču nemaz neprasi daudz, ko?
Mārgarita atkal centās kaut ko pateikt, piebungodama Greisai pie pleca, lai pievērstu uzmanību. Greisa sarauca pieri un atgaiņājās.
– Apbur viņu. – Dikijs izklausījās savādi kautrīgs. – Liec darbā visus savus sievišķos ieročus. Gribu, lai raksts būtu personisks. Intīms.
– Augstais dievs, Dikij, par ko tu mani uzskati?
– Es zinu, kas tu esi, Greisa. – Nu jau viņa balss bija atmaigusi. – Un es zinu, kā tu vari izdabūt no viņa laukā vislabāko. Palūgšu, lai izsūtāmais zēns aiznes “Vīzijas” eksemplāru tev uz darbu gadījumam, ja tev atradīsies nedaudz laika palasīt šajā pēcpusdienā. To un visu citu, kas mums ir zināms par O’Konelu.
– Ļoti labi. – Greisa mēģināja runāt aprautā, lietišķā tonī. – Ak jā, paldies, Dikij, ka devi man iespēju.
– Tas neesmu es, kuram tev jāpateicas. – Viņa balsī jautās zināms aizvainojums.
– Ar tevi gribēja runāt pats O’Konels. Lai veicas. Un piesargies. Viņam ir visai šaubīga reputācija.
– Atā, Dikij. – Greisa nolika klausuli atpakaļ un pagriezās pret Mārgaritu.
– Mis Rezerforda…
– Pabeigsim vēstuli, kamēr neesmu pazaudējusi domas pavedienu, labi? – Viņa nokremšļojās. – Tā, pie kā es paliku?
Mārgarita nolasīja vēstules uzmetumu.
– Ak tā, mēs jau gandrīz esam beigušas. Paraksti Obrija Pīrsona vārdā: “Ar cieņu” vai ko nu viņš paraksti raksta.
Mārgarita noelsās. – Jūs to nosūtīsiet Pīrsona kunga vārdā?
– Tieši tā. – Greisa ieskatījās viņai tieši acīs. – Tas būs mūsu noslēpums, labi? Neraizējies. Ja radīsies nepatikšanas, es uzņemšos visu atbildību. Es tevi neiegāzīšu.
– Bet, mis Rezerforda…
– Jā?
Mārgarita košļāja zīmuļa galu. – Būs labāk, ja vēstule nāks no Henrija Pīrsona. Viņš ir tuvāks “Poteram”. Un, ja tas izdosies… nu, es domāju, ka viņš vienkārši nopriecāsies. Obrija kungs drīzāk noskaidros visu līdz galam, vienalga, vai no tā kas sanāks vai ne.
Greisa ielūkojās viņas neizdibināmajā sejā, ko slēpa biezās brilles ar melnajiem rāmjiem. – Tev ir taisnība.
– Greisa, – izskatījās, ka Mārgarita ir aizmirsusi savu vietu, – kāpēc jūs to darāt? Jūs varat zaudēt savu darbu.
Greisa nolēma teikt taisnību. – Tāpēc, ka es esmu cilvēks ar daudziem pienākumiem – pārāk daudziem. Dažreiz tie mani smagi nomāc. Un tieši tad, kad man jāuzmanās, lai rīkotos pareizi, manī ierunājas mazs velniņš un negrib palikt mierā. Laiku pa laikam, visai bieži, tas uzrodas, lai sagādātu nepatikšanas. Un, kad tas notiek, tad es neko nevaru darīt, lai viņu apturētu.
Mārgarita kādu brīdi apdomāja dzirdēto un mēmi pamāja. Tad viņa noteica: – Es esmu izlasījusi “Vīziju” astoņas reizes. Esmu izlasījusi visu, ko Deksters O’Konels jebkad ir sarakstījis. Viņa romānus, viņa īsos stāstus un esejas. Esmu dzirdējusi viņu skaļi lasām savus darbus trīs reizes. Ja jūs aizvedīsiet mani pusdienās pulksten vienos, es jums izstāstīšu visu, ko zinu.
Sestā nodaļa
Reizi pa reizei man gadās sastapt pa kādam vīrietim, kurš ir patiesi izskatīgs līdz tādai pakāpei, ka piesaista skatienu, liek saļimt ceļgaliem un, jā, piepilda muti ar siekalām. Jums, meitenes, kuras pirms dažiem gadiem grauza nagus un līdz