pielīdzina tos kā savus, raksturīgos uzvedības regulatorus. Bet pārmērīgu ierobežojumu apstākļos, kad tiek bloķētas bērna emocionālās, kognitīvās un citas vajadzības, sāpīgi tiek piedzīvota pretruna starp paša impulsu un ārējo ierobežojumu. Pieaugušā ziņā ir arī tas, ka no ārējiem ierobežojumiem izrietošai sevis ierobežošanai nevajadzētu būt tikai negatīvam aspektam bērnam, bet tā ir jāveicina un jāapstiprina. Paškontroles attīstība notiek, kad bērns saprot, ka optimālā risinājuma izvēle nav mērķa noraidīšana, bet gan veids, kā to sasniegt ar pieņemamiem līdzekļiem. Pārmērīgas un pārāk ierobežojošas audzināšanas vidē, kas raksturo autoritāru audzināšanu, ārējās prasības tiek uztvertas kā naidīgas un svešas; Tās netiek piesavinātas kā savas, iekšējās normas. Tajā pašā laikā paškontroles spējas veidošanās ir sarežģīta; Bērns ne tikai nespēj asimilēt sociālās normas, bet, demonstrējot, ka viņš seko tām, baidoties no soda, cenšas tās apiet, kad vien iespējams. Tāpēc pilnīgas ārējās kontroles situācija noved pie negatīva rezultāta: bērns neattīsta spēju veikt neatkarīgu morālo novērtējumu. Vēl viens nevēlams vecāku stratēģijas variants ir tā sauktais visatļautības stils, kad vecākie nepietiekami regulē bērna motīvus. Šajos apstākļos bērnam vienkārši nav iespējas apgūt pašregulācijas un sevis ierobežošanas mehānismus. Optimālā izglītības stratēģija sastāv no pakāpeniskas pieaugušā un bērna kontroles un novērtēšanas funkciju atdalīšanas. Agrīnās attīstības stadijās bērns nav spējīgs paškontrolēt un viņam ir nepieciešama ārēja viņa uzvedības regulēšana. Šajā gadījumā pieaugušā loma ir vadošā. Pakāpeniski bērns iegūst spēju rīkoties un spriest patstāvīgi. Pieaugušā uzdevums ir nodot tiesības un atbildību par savas uzvedības regulēšanu bērnam proporcionāli šīs spējas veidošanās ātrumam. Katrā vecuma posmā mainās ārējās un iekšējās regulēšanas attiecība, līdz cilvēks sasniedz spēju pilnībā patstāvīgi novērtēt un vadīt savu uzvedību. Šīs spējas sasniegšana daļēji iezīmē psiholoģiskā un sociālā brieduma sākumu.
Psihologs bērnudārzā
Strādājot par psihologu pirmsskolas iestādē, es savā darbā saskāros ar daudzām grūtībām. Tas attiecas uz jautājumiem par psihologa pieņemšanu pedagogu vidū. Es vēl nerunāju par vecākiem, tas ir cits jautājums. Lielākajai daļai no viņiem galvenais ir tas, ka bērna fiziskās vajadzības ir apmierinātas, daudzi pat neinteresējas par to, ko viņu bērns ir darījis dienas laikā, nekad neskatās uz viņa zīmējumiem, amatniecību utt. Turklāt viņus neinteresē bērna garīgā dzīve. Ar ko viņš draudzējas, vai viņa komanda viņu pieņem, vai viņam ir ērti dārzā vai nē. Pāriesim pie pedagogiem. Viņiem psihologs ir kaut kas jauns. Un, ja tas ir jauns, tas nozīmē, ka pret to jāizturas piesardzīgi un piesardzīgi. Ja psihologs atrodas grupā un vēro bērnus ilgāk par 10 minūtēm, tas ir kā kaujas sauciens skolotājam "viņi pārbauda savu darbu", viņš sāk nervozēt un kairināt. Protams, ne visi uzvedas šādā veidā. Kāds satiekas ar psihologu pusceļā, palīdz identificēt apdāvinātus vai deviantus bērnus, sniedz noderīgu informāciju par bērnu, viņa ģimeni un uzvedību. Psihologam ne vienmēr ir iespējams novērot dažus smalkus mirkļus, jo pedagogs ir vairāk kopā ar bērniem un redz viņus dažādās situācijās. Mēs visi esam individuāli un unikāli. Katrs uz psiholoģisko servisu reaģē atšķirīgi. Daži atzinīgi vērtē, daži nepiekrīt. Sāku to visu rakstīt, jo mani interesē, kāda ir situācija citos bērnudārzos un skolās. Dalīsimies savā pieredzē. Ja kādu interesē šīs problēmas, rakstiet viesu grāmatai. Sazināsimies!
Pirmsskolas vecuma bērnu sensorā attīstība
Mūsdienu pieejas ietvaros uztveres kā īpašas aktivitātes izpratnei B. G. Ananyev, Z. M. Boguslavskaya, L. A. Venger, T. O. Ginevskaya, T. E. Endovitskaya, A. V. Zaporozhets, V. P. Zinchenko, A. R. Luria, M. I. Lisina, Y. Z. Neverovich, A. G. Ruzskaya, E. F. Rybalko un citi atklāja uztveres attīstības likumsakarības ontoģenēzē. Ir konstatēts, ka uztveres attīstība notiek, veidojot uztveres darbības, kas ir cilvēka uztveres procesa struktūrvienības (Zaporožecs A. V., 1941). Uztveres darbība nodrošina dažu jutekliski dotas situācijas īpašību apzinātu izolāciju un maņu informācijas pārveidošanu, kā rezultātā tiek radīts attēls, kas ir piemērots objektīvajai pasaulei un atbilst darbības uzdevumiem. Uztveres darbība ir cieši saistīta ar praktisko darbību. Šis savienojums izpaužas to izvērstajā ārējā motora raksturā – rokas kustībās, kas jūt objektu, balsenes kustībās, kas rada dzirdamu skaņu, un acu kustībās, kas izseko redzamo kontūru. Veicot šīs darbības, jutekļu orgānu kustības tiek "pielīdzinātas" uztvertā objekta iezīmēm (A. N. Leontievs). Tas noved pie šī objekta "cast" vai "kopijas" uzņemšanas, sava veida modeļa izveides, nepārtraukti salīdzinot uztveri ar oriģinālu, attēla pārbaudi un korekciju (Y. B. Gippenreiter). Uztveres darbību attīstību papildina ievērojams motora komponentu samazinājums, kā rezultātā uztveres process ārēji izpaužas kā vienreizējs "rīcības brīvības" akts. Uztveres attīstībā uztveres darbības ir darbības, kas saistītas ar objektu pārbaudi un salīdzināšanu ar sociāli attīstītiem pasākumiem – maņu standartiem. Dažas sistēmas, kas identificētas visā cilvēces vēsturē, regulāri veidotas formu, izmēru, krāsu uc rindas, kas ir saņēmušas noteiktu verbālo apzīmējumu, darbojas kā standarti. Ontoģenētiskajā attīstībā ir objekta pārbaudes meistarība, orientācijas metodes, noteiktu īpašību identificēšana (meklēšanas, klausīšanās un sajūtas veidi), kā arī maņu standartu sistēmu asimilācija, ar kuru palīdzību indivīds asimilē sociālo maņu pieredzi (A. V. Zaporožecs). Pēc tam ārējās darbības ar ārējiem objektiem tiek samazinātas, automatizētas un internalizētas. Tajā pašā laikā ārējās darbības nonāk garīgajā plānā, bet standarti – atmiņas saturā. Orientācija kļūst par operāciju holistiskas darbības struktūrā. Tā rezultātā orientācija tiek pārveidota par vienu no psihiskajiem procesiem: ja tie ir vērsti uz ārējo objektu iezīmēm, uztveri un, ja uz esošajiem savienojumiem starp objektiem, uz domāšanu. Šajā posmā viņi var atdalīties no pašreizējām darbībām, iegūstot relatīvu neatkarību un savu attīstības loģiku, un jo īpaši paredzēt praktiskas darbības, nodrošinot to regulējumu. No iepriekš aprakstītās uztveres attīstības gaitas kļūst skaidrs, ka nepieciešamais nosacījums bērna garīgajai attīstībai ir viņa organisma un nervu sistēmas nobriešana. Uztveres attīstībai īpaši svarīga ir analizatoru (galvenokārt redzes un dzirdes) nobriešana. Tomēr šie organiskie apstākļi rada tikai iespējas, priekšnoteikumus uztveres attīstībai. Vietējo un ārvalstu zinātnieku pētījumi liecina, ka jaundzimušajiem ir refleksu reakcijas, kas parāda analizatoru gatavību saņemt ārējas ietekmes. Vizuālā analizatora aktivitātes pētījums atklāja vispārējās motora aktivitātes izmaiņas, reaģējot uz gaismas stimulu darbību. Krievu un ārvalstu psihologu un fiziologu (M. P. Denisova un K. L. Figurin, A. I. Bronstein un E. P. Petrova, N. I. Kasatkina un A. I. Levikova uc) darbi apraksta taustes jutības palielināšanos, dzirdes analīzes attīstību un zīdaiņu vizuālo uztveri. Tomēr sensorās attīstības organiskie priekšnoteikumi (analizatoru sistēmu dabisko anatomisko un fizioloģisko īpašību veidā) vēl nav pašpietiekami, lai bērns sākotnēji asimilētu cilvēka pieredzi, kas ir pamats viņa garīgo īpašību un spēju veidošanai. Analizatoru darbība ir jāpielāgo apkārtējās pasaules īpatnībām. Bērna maņu-uztveres sfēras adaptīvo mehānismu attīstība pirmajā dzīves gadā ir diezgan labi izpētīta. Ir identificēti četri vecuma periodi, kas raksturo šī vecuma bērnu maņu attīstību. Svarīgākie pirmā perioda ieguvumi (no dzimšanas līdz pirmā mēneša beigām) ir: skatiena izsekošanas kustības parādīšanās (dažas stundas pēc dzimšanas); konverģences parādīšanās (2. vai 3. nedēļā); redzes koncentrācija (3.-4. nedēļā); palielinot attālumu, no kura bērns var sekot kustīgam objektam; dzirdes koncentrācija (2.-3. nedēļā, saskaņā ar N. L. Figurinu un M. P. Denisovu, 9. dienā, saskaņā ar A. I. Bronšteinu un E. P. Petrovu). Otrajā periodā (no viena līdz trim mēnešiem), saskaņā ar V. M.